Mans stāstījums tuvojas noslēgumam – mani pamet uzticamais biedrs un sarkastiskais jautrītis Ribakovs. Viņš steidzas uz Latviju, uz Stipro skrējienu – cilvēku skrējienu, kuriem nepietiek ar rāpšanos 2km augstos kalnos, viņiem vēl vajag pērties pavasara ledainajos dubļos, lauzt locekļus uz gļotām klātiem koka šķēršļiem un ciest visādus citus pazemojumus un ņirgāšanos, lai dzīve neliktos garlaicīga. Es savā ziņā arī garlaikojos, bet ne tādā mērā, tāpēc man paliek vēl pāris dienas Larnakas apkārtnes atklāšanai.
Ribakovs aizlidoja agrā rītā, bet es nesteidzīgi pieripināju uz centru, lai iegrieztos veloveikalā un savāktu no velodarbnīcas rezerves daļas pēc pirmās dienas loka remonta. Mani gaidīja aplauziens – veikals bija ciet, neskatoties uz to, ka bija piektdiena. Pajautāju pirmajam pagadījušamies kiprietim, kas par lietu, un viņš atbildēja "Bank holiday". Tiem, kas nav cieši komunicējuši ar angļiem, tāds izteiciens var šķist mīklains – kāds te sakars ar banku, ja slēgti ir veikali? Par laimi, es jau esmu pasauli redzējis (te seko svinīga krekšķēšana) un tāpēc esmu lietas kursā, ka tas vienkārši ir tradicionāls britu nosaukums brīvdienām (kam svarīga vēsture, tad lieta vienkārša – primāri dažās dienās nestrādāja Anglijas Banka).
Bet atbildēja man kipriešu onkulis ar angļu idiomu tāpēc, ka Kipras saites ar Britu impēriju ir nozīmīgas, un tā taču vēl pavisam nesen bija tās sastāvā.
Bet kas gan tā par brīvdienu pašā pavasara vidū? Bum! Bum! Bungu sitieni visapkārt izraisīja apskaidrību manās svelmes un bezgalīgo augstuma metru nomocītajās smadzenēs. Šodien taču ir pirmais maijs, Darba svētki!
Pa galveno prospektu, un pēc tam arī pa garumgaro krastmalu, tipina svinīga skolēnu, jauniešu un meiteņu procesija uniformās. Es tik daudz sitamo instrumentu visā savā mūžā nebiju redzējis – šķiet, ka visu Kipru vajadzēja apstaigāt, lai katru apbruņotu. Visu krāsu uniformas – zaļas, baltas, sarkanas, bet starp tām lērums karogu ar savilktu dūri, izskatās, ka arodbiedrību kustības vai tās dažādo paveidu.
Nesteidzīgi pablenzis uz parādi, es tomēr saņēmos iegrābties pēc pilnas programmas un nobraukt jums jau zināmās CTO šosejas maršrutu, kura garums tuvojās simt kilometriem. Par vēlu uzdot jautājumu, kam man tas vajadzīgs – kurss ir izvēlēts, orientieri redzami, pienācis laiks rīkoties.
Kārtīgi nodrošinājies ar ūdeni (kā lai zina, kas tur pa ceļam gaida), es devos trīsstūrī ap vēja ģeneratoriem, kurus jūs manās fotogrāfijās redzēsiet no daudziem un dažādiem rakursiem.
Maršrutā mani gaidīja bezgalīgi kviešu lauki, kas spīdēja zeltā. Tik daudz kviešu visā savā mūžā nebiju redzējis – bet, man ir aizdomas, ka vienkārši nav sanācis pabūt tajās Ukrainas daļās, kuras ir maizes klēts.
Sejā pūta silts, bet ļoti spēcīgs pretvējš, kas radīja maigu sajūtu, ka tagad ir pašā vasaras pilnbriedā, bet tajā pašā laikā neļāva aizmirst, ka es tomēr esmu pie jūras.
Lērums gados vecāku velosipēdistu veloformās uz krutiem šosejniekiem. Ja būtu vēlēšanās, es varētu viņus droši vien pat panākt, mēs braucām knapi uz 25, bet trakot nesāku – priekšā mani gaidīja vēl kilometrs kāpuma un 90 km distances.
Šajās vietās augājs ir krietni dzīvīgāks, acīmredzot laista kā nākas. Rezultāts ir burvīgs – smaržo garšīgi, izskatās lieliski.
Ja nevari atšķirt senu baznīcu no mūsdienīgas, un tajā, kur slēpjas arhitektūras pieminekļa vērtība, vai vispār ir vērts tos pētīt? Es agrāk ļoti cepos par to, ka kaut ko nezinu, bet tagad domāju, ka visu zināt nav iespējams, un kāda būtībā starpība – redzesloku paplašināt ir patīkami un noderīgi, bet, kā jau visur, labāk bez fanātisma.
Vēja ģeneratori uz kviešu fona
Pauguri uz kalnu fona
Kvieši uz kviešu fona
Dzelzs malkascirtējs uz reklāmas fona
Šajā Kipras daļā ir pilns ar šādiem mini pauguriem. Vienā vai divos tādos es uzrāpos, bet tas ir garlaicīgi un nevajadzīgi – tur parasti nekā nav, atskaitot liekus divsimt metrus.
Un akmeņiem, ko retumis klāj koki
Starp citu, aizsargājams senatnes piemineklis. Es nojauktu, daudz nedomājot
Pati sakarīgākā zīme maršrutā
Vietām pilnīgi atsit dzimtās āres, it īpaši, ja iedomājas, ka vasara padevusies karsta un sausa
Šādi ceļi man iet pie sirds vairāk nekā asfalts, bet spēka plānošanai un navigācijai vairs nebija
Iebraucu izrakumu vietā, apbraucot aizslēgto muzeju caur kāda dārzu. Mēs, tūristi, esam tādi bezkauņas purni, necivilizēti – ja kaut kas interesē, lienam pa taisno
Neredzētas civilizācijas pēdas ciematu vidū
Daļa kviešu jau novākta
Bet daļa vēl ne
Garlaicīgākie pauguri pasaulē, bet vienreiz apskatīties ir interesanti
Vēja ģeneratori no otras puses
Es šajā dienā vienatnē nobraucu vairāk nekā simt kilometru. Ir cilvēki, kuriem vienatnē ir komfortabli un mierīgi, bet es, jo ilgāk dzīvoju, jo vairāk saprotu, ka cilvēks ir sociāla būtne, un es, droši vien, esmu sociālāks par daudziem. Iedalījums introvertos un ekstravertos, tāpat kā visi sociālie konstrukti – ir izdomāts. Ja ir ko darīt, es neslikti pavadu laiku arī viens, kā, piemēram, tagad, kad rakstu šajā robustajā, kā izteicās viens apmeklētājs, blogā, vai kad domīgi strādāju un esmu pilnībā iegrimis procesā. Bet tāda iedziļināšanās, kas pazīstama arī kā flow jeb plūsma, viegli padodas mierīgiem cilvēkiem. Savukārt tiem, kuri emocionāli ir kustīgāki, visvieglāk ir iegrimt sarunā vai kopīgā spēlē, jo mēs, cilvēki, tam esam radīti, būtu tu kaut vai pats introvertākais introverts virs zemes.
Es došos ceļot arī viens, ja no tā nevar izvairīties, un šāds veids arī ir labs – tas pamudina izkāpt no komforta zonas un komunicēt ar vietējiem iedzīvotājiem. Galu galā mēs tagad dzīvojam globālā ciematā, un, uzlaužot vietējo caurumoto telekomunikāciju operatora WiFi, var zvanīt draugiem uz Latviju no jebkura ciema. Taču, nodzīvojot vienu otru gadu desmitu, sāc novērtēt kaut ko fiziskāku un reālāku – dzīvu cilvēcisku saskarsmi, apkārtējās ainavas, meža un lauku smaržu. Cilvēkam ir pārāk daudz maņu orgānu, un tie ir pārāk sarežģīti veidoti, lai mums pietiktu ar mūsdienās eksistējošām virtuālajām spēļmantiņām.
Pasaule ir bezgalīga, neizzināma, sarežģīta un skaista.